Jau ilgāku laiku Latvijas informācijas deķi plēš strīds par un ap sieviešu olšūnu dzemdēšanu. Mēs ilgi klusējām par šo tēmu, lai norimtu sīvākās cīņas un Cehs.lv mākslīgā intelekta laboratorijas speciālists – akadēmiķis Kristaps Āls varētu ieviest nedaudz skaidrības šī jautājuma problemātikā.
Viss sākās ne pārāk senā pagātnē, kad forumos meitenēm, kurām izskats ir pēdējā cerība vai vēl sliktāk, uzvirmoja tēma par olšūnu tirdzniecību vieglas peļņas nolūkos. Meitenes bija padzirdējušas, ka klīnikas ir gatavas maksāt 500 eiro naudiņas par pieturā sēdošās bamšļu Jolantas olšūnām un 700 eiro, ja viņa ne reizi nav "devusi" smirdīgajam Genādijam. Patiesībā, protams, šis olšūnu ziedošanas process ir krietni sarežģītāks. Ne katra sieviete tiks pieņemta kā olšūnu donors, jo klīnikas ir ieinteresētas iegūt tikai labākos gēnus no veselākajām sievietēm, kuru veselības stāvoklim klīnika seko līdz pat gadam, pirms dod "zaļo gaismu" procedūrai, kas, kā jebkura hormonāla vai fiziska iejaukšanās, nenāk bez saviem riskiem. Domāju, ka jebkurai sievietei, jebkurā vecumā radīsies šaubas, vai konkrētā samaksa ir adekvāta.
Šo aktivitāti intelekta vakuuma forumos uzķēra Veselības ministrijaspārstāvji, visticamāk, lai pasmietos, taču katrā kolektīvā ir tas viens īpatnis, kurš jebkuriem spēkiem cenšas atspēkot savu nenozīmīgumu konkrētajā pulciņā, izdomājot neeksistējošas problēmas un vīzdegunīgi piedāvājot sevi kā mesiju, kas vienīgais spēj rast tai risinājumu.
Tieši šādā ceļā – ar Gunta Belēviča parakstu – informācija par olšūnu tirdzniecības epidēmiju, kuras magnitūde daudzkārt pārsniedz abortu veikšanu ar drēbju pakaramo, nonāca Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas dienas kārtībā, kur šī problēma tālāk tika izmalta caur Ingas un Imanta mentālo zarnu traktu.
Ja nezināt, kas ir šīs personas, tad, lai radītu aptuvenu priekšstatu, teiksim tā: No neapstiprinātiem avotiem esam dzirdējuši, ka Ingai patīk ādas šortos sēdēt uz sejas. Savukārt Imants ir bēdīgi slavens ģimenes vērtību aizstāvis ar divām vienlaicīgām civillaulībām, kurš plašāku bēdīgo atpazīstamību ieguva pēc dzimtes maiņas operācijas, kuras laikā nogrieza sev bizi.

Akadēmiķis K.Āls atzīst, ka Latvija, kā jebkura cita valsts, konkurē reproduktīvo šūnu tirgū, kur cilvēki, kas tādu vai citu iemeslu dēļ nevar tikt pie bērna, meklēs citus veidus, kā to izdarīt. Būtu jauki, ja visi bērnu namu iemītnieki tiktu izdalīti pa mājām, taču šie bērni pārsvarā tiek uzskatīti par bojātiem. Un kā jau biznesā – kur ir pieprasījums, tur ir piedāvājums un uzņēmumi par adekvātu atlīdzību ir gatavi mesties iekšā baļļās ar sieviešu kaviāru un spermu, lai atrastu saviem klientiem labākos eksemplārus un tas nozīmē rūpīgu pretendentu atlasi. Šeit gan varētu piekrist, ka uzņēmējdarbības primārais mērķis nav olšūnu donoru veselības stāvoklis pēc veiktās procedūras.
Valsts pienākumos ietilpst gan rūpes par iedzīvotāju veselību, gan jebkuras uzņēmējdarbības regulācija. Tālab Saeimas Sociālo un darba lietu komisija sūri diskutēja, tikās ar dažādu nozaru speciālistiem, lai lemtu par konkrēto situāciju un rastu kādu regulējumu.
Racionālam prātam varētu šķist, ka risinājums būtu, piemēram, olšūnu ziedošanas vecuma pecelšana līdz, piemēram, 21 gadam un likt šīm iestādēm, kas nodarbojas ar olšūnu iegūšanu, sniegt informāciju par personām, kas nodod savas reproduktīvās šūnas, kā arī uzlikt par pienākumu segt visus medicīniskos izdevumus, kas būtu radušies šūnu iegūšanas rezultātā kā arī pamatīgas kompensācijas.
Kā viss notika patiesībā:
-Ev! Ko darām?
-Nu jā, nu, nezinu. Ir kādas idejas?
-Negribas par to domāt, pārāk sarežģīti. Veselības ministrijai tad jātaisa reģistrs un kas tur...
-Paceļam šūnu ziedošanas vecumu līdz 25?
-Ai, da b*e, lai vispirms piedzemdē un tad iet uz slaukšanu.
/visi priecīgi spiež rokas/
K.Āls

Avots: DELFI