“Aijā, Ancīt, aijā,
Saldā miedziņā…”
Mārtiņš lēnām šūpojās no viena sāna uz otru un tik maigi, cik vien sarepējušie pirksti ļāva, glāstīja zīdaiņa galviņu.
“… tētiņš tevi šūpos
Vieglām rociņām.”
Rugājos bija ieķērušās dažas asaras, kas sākumā vēl mirdzējušas dzidras, taču, ritot zemāk pa vaigiem, kļuva pelēcīgi duļķainas. Mārtiņš nebija mazgājies vairākas dienas.
Lielākā daļa cilvēku pagāja garām, nepievērsdami tunelī sēdošajam vīrietim nekādu uzmanību. Viņš zīdaini bija labi savīkšājis un ietūcījis siltumā azotē, tāpēc vairums redzēja tikai vienu pašu Mārtiņu.
“AIJĀ, ANCĪT, AIJĀ…” skaļāk uzvilka vīrietis, tad pavēra mēteļa atloku un nobučoja zīdaiņa vaigu. Bērns gulēja mierīgi, bet nu ap Mārtiņu bija sastājušies daži cilvēki. Viens izvilka maku un nolika priekšā divu eiro monētu, pagriezās un aizgāja.
“Kāda jēga?” skatoties uz monētu, noteica mollīga tumšmate: “Jāzvana socdienestam.”
“Jā, noteikti,” piekrita čirkainu matu ērkuļa īpašnieks musturotā, adītā džemperī, un vilka ārā telefonu.
“Piezvanīsi?” prasīja tumšmate.
“Jā.”
“Ok.” Tumšmate pagriezās un pļumpāja uz tuneļa Vecrīgas puses kāpnēm.
Čirkainais, pametis skatu apkārt, noliecās un aši samainīja divu eiro monētu pret 50 centiem. “Turies, vecīt!” Pasmīnēja, uzleca uz longborda un prom.
Mārtiņš nebija ievērojis nupat veikto monētu rokādi, bet arī tad, ja būtu, šis appisiens šobrīd nespēja satraukt.
“… tētiņš tevi šūpos
Vieglām rociņām.”
Mārtiņš izņēma zīdaini no azotes un ar kriukšķi apgrieza sprandu, pacēla pie mutes un kāri sāka tempt dzīvības sulu. Bija aprīļa vidus, un Mārtiņa azotē vēl pirms dažām sekundēm bija dusējis pēdējais neatkorķētais divlitru bamslis Latvijā.
Saldā miedziņā…”
Mārtiņš lēnām šūpojās no viena sāna uz otru un tik maigi, cik vien sarepējušie pirksti ļāva, glāstīja zīdaiņa galviņu.
“… tētiņš tevi šūpos
Vieglām rociņām.”
Rugājos bija ieķērušās dažas asaras, kas sākumā vēl mirdzējušas dzidras, taču, ritot zemāk pa vaigiem, kļuva pelēcīgi duļķainas. Mārtiņš nebija mazgājies vairākas dienas.
Lielākā daļa cilvēku pagāja garām, nepievērsdami tunelī sēdošajam vīrietim nekādu uzmanību. Viņš zīdaini bija labi savīkšājis un ietūcījis siltumā azotē, tāpēc vairums redzēja tikai vienu pašu Mārtiņu.
“AIJĀ, ANCĪT, AIJĀ…” skaļāk uzvilka vīrietis, tad pavēra mēteļa atloku un nobučoja zīdaiņa vaigu. Bērns gulēja mierīgi, bet nu ap Mārtiņu bija sastājušies daži cilvēki. Viens izvilka maku un nolika priekšā divu eiro monētu, pagriezās un aizgāja.
“Kāda jēga?” skatoties uz monētu, noteica mollīga tumšmate: “Jāzvana socdienestam.”
“Jā, noteikti,” piekrita čirkainu matu ērkuļa īpašnieks musturotā, adītā džemperī, un vilka ārā telefonu.
“Piezvanīsi?” prasīja tumšmate.
“Jā.”
“Ok.” Tumšmate pagriezās un pļumpāja uz tuneļa Vecrīgas puses kāpnēm.
Čirkainais, pametis skatu apkārt, noliecās un aši samainīja divu eiro monētu pret 50 centiem. “Turies, vecīt!” Pasmīnēja, uzleca uz longborda un prom.
Mārtiņš nebija ievērojis nupat veikto monētu rokādi, bet arī tad, ja būtu, šis appisiens šobrīd nespēja satraukt.
“… tētiņš tevi šūpos
Vieglām rociņām.”
Mārtiņš izņēma zīdaini no azotes un ar kriukšķi apgrieza sprandu, pacēla pie mutes un kāri sāka tempt dzīvības sulu. Bija aprīļa vidus, un Mārtiņa azotē vēl pirms dažām sekundēm bija dusējis pēdējais neatkorķētais divlitru bamslis Latvijā.
Kurbads - 2018. gada 10. aprīlis
