— Mani noteikti nošaus, — domāja aizturētais vīrietis, pētot šaurās kameras netīro sienu. Šī doma neviesa bailes vai izmisumu. Nebūt nē. Sirdi piepildīja apņēmība un lepnums, un apziņa, ka latvieši ir karotāju tauta un spēj skatīties briesmām tieši acīs. Dotajā brīdī bija neiespējami atcerēties kādā veidā Latvijas žurnālists nokļuvis Spānijas cietumā. Šī taču noteikti ir Spānija, lai gan īsti pārliecības nebija. Pagaidām Spānija. Šādi karsēt var tikai Barselonas saule, bet smakot — tikai Baleāru jūra. Katalonija. Viss ķermenis smeldza un atmiņas zudums droši vien bija spīdzināšanas sekas. “Katalonija, Madride, Revolūcija” — atsevišķas domas sitās pa galvaskausu un izraisīja sūrākajām paģirām līdzīgas sāpes. Iespējams, tās arī bija paģiras, ej nu sazini. Aizturētais smagi piecēlās no cietuma lāvas, nostājās uz grīļīgām kājām un neveikli novēlās uz zemes. Glāstot apsistos ceļgalus viņš nosēdās atpakaļ uz lāvas. Galva reiba. Gribējās vemt. Un mazliet arī dirst.
— Viva la Revolucion! — aizturētais izkliedza, taču kliedziens bija vājš un tam pa vidu iejaucās nejauši izsprukusī atrauga. Fuj. Vēl viens kamols turpat uzreiz pacēlās no vēdera dziļumiem un spiedās rīklē. Šoreiz atrauga izvērtās par vēmekļu vulkānu. Strūkla tika mērķēta kameras stūrī un pēc dažām mokpilnām sekundēm, strūkla izsīka un pārvērtās par duļķainu peļķi. Vēmiens oda pēc alus un ceptiem pelmeņiem. Nolāpītās tapas.
Aizturētais nopētīja kameru. Četras betona sienas, dzelzs durvis, dzelzs lāva, mazītiņš lodziņš zem griestiem un spuldzīte. Viss. Tālāk skatiens pievērsās sev pašam. Glīts mētelis, pirkts Rīgā, Zara veikalā, ar labu atlaidi. Krekls, kādreiz balts un elegants, bet šobrīd iedzelteni netīrs un saburzīts. Džinsi. Lēti, toties īsti amerikāņu. Kurpes. Bļaģ, būs žēl, ja pēc nošaušanas šīs gaumīgās drēbes pievāks kāds no bendēm. Huju viņiem. Labāk iznīcināt tepat uz vietas, nekā uzdāvināt varmākām.
Aizturētais novilka mēteli, skumji to nopētīja un, saņēmis spēkus, sāka plēst nost piedurknes. Diegi negribīgi padevās un plīstot sprakšķēja kā popkorns. Norautās piedurknes tika paceltas gaisā, gluži kā zvejnieka trofejas, un pēc neilgas tīksmināšanās iemestas pievemtajā kameras stūrī. Pēc tam tika izrauta mēteļa odere. Lūk. Džinsi gan negribēja padoties tik viegli. Lai kā necenstos, nepadevās nedz vīles, nedz pogas, nedz jostas cilpas. Toties dirst gribējās aizvien stiprāk. Aizturētā lūpu kaktiņus izstiepa viltīgs smīns. Piedirst bikses būtu negaidīts, bet elegants gājiens. Aizturētais saņēmās. Ķermenis pretojās. Padošanās netika apsvērta. No zarnu dziļumiem izrāvās skābs pirdiens. Tas ir tikai sākums, viņš nodomāja. Beigu sākums. Sajonara, sukas. Valhalla, ujobki.
***
Kameras smagās dzelzs durvis beidzot atvērās. Kamerā ienāca divi.
— Bļaģ, nahujam tu apdirsies? — tīrā latviešu valodā iesaucās Rīgas pašvaldības policists.
— Bļaģ, nahujam tu drēbes saplēsi, mudak? — viņam piebalsoja otrs.
— Jebāl, — pirmais policists izklausījās sarūgtināts. — Ozola kungs, es cerēju, ka būsit izgulējuši dzērumu, bet kakova huja tu izdemolēji kameru? Kurš tagad sakops? Vācies ārā uz izeju.
Aizturētais centās iziet pa kameras durvīm stalti un godpilni, taču viegli grīļojās un biku kaunējās. Apziņa, ka viņš ir nevis Spānijas prisionā, bet Rīgas čokā, negribēja ieņemt viņa prātu.
— Jūs mani nošausiet?
— Obligāti! — atbildēja pogainais un uzšāva viņam ar kāju pa dirsu. — Pis ārā!
Pis ārā. Tas skan gluži spāniski. Aizturētais iedomājās, ka ir slavenais konkistadors Francisko Pizarro, un lepni izgriezis krūti, piedirstām biksēm, devās brīvībā.
— Viva la Revolucion! — aizturētais izkliedza, taču kliedziens bija vājš un tam pa vidu iejaucās nejauši izsprukusī atrauga. Fuj. Vēl viens kamols turpat uzreiz pacēlās no vēdera dziļumiem un spiedās rīklē. Šoreiz atrauga izvērtās par vēmekļu vulkānu. Strūkla tika mērķēta kameras stūrī un pēc dažām mokpilnām sekundēm, strūkla izsīka un pārvērtās par duļķainu peļķi. Vēmiens oda pēc alus un ceptiem pelmeņiem. Nolāpītās tapas.
Aizturētais nopētīja kameru. Četras betona sienas, dzelzs durvis, dzelzs lāva, mazītiņš lodziņš zem griestiem un spuldzīte. Viss. Tālāk skatiens pievērsās sev pašam. Glīts mētelis, pirkts Rīgā, Zara veikalā, ar labu atlaidi. Krekls, kādreiz balts un elegants, bet šobrīd iedzelteni netīrs un saburzīts. Džinsi. Lēti, toties īsti amerikāņu. Kurpes. Bļaģ, būs žēl, ja pēc nošaušanas šīs gaumīgās drēbes pievāks kāds no bendēm. Huju viņiem. Labāk iznīcināt tepat uz vietas, nekā uzdāvināt varmākām.
Aizturētais novilka mēteli, skumji to nopētīja un, saņēmis spēkus, sāka plēst nost piedurknes. Diegi negribīgi padevās un plīstot sprakšķēja kā popkorns. Norautās piedurknes tika paceltas gaisā, gluži kā zvejnieka trofejas, un pēc neilgas tīksmināšanās iemestas pievemtajā kameras stūrī. Pēc tam tika izrauta mēteļa odere. Lūk. Džinsi gan negribēja padoties tik viegli. Lai kā necenstos, nepadevās nedz vīles, nedz pogas, nedz jostas cilpas. Toties dirst gribējās aizvien stiprāk. Aizturētā lūpu kaktiņus izstiepa viltīgs smīns. Piedirst bikses būtu negaidīts, bet elegants gājiens. Aizturētais saņēmās. Ķermenis pretojās. Padošanās netika apsvērta. No zarnu dziļumiem izrāvās skābs pirdiens. Tas ir tikai sākums, viņš nodomāja. Beigu sākums. Sajonara, sukas. Valhalla, ujobki.
***
Kameras smagās dzelzs durvis beidzot atvērās. Kamerā ienāca divi.
— Bļaģ, nahujam tu apdirsies? — tīrā latviešu valodā iesaucās Rīgas pašvaldības policists.
— Bļaģ, nahujam tu drēbes saplēsi, mudak? — viņam piebalsoja otrs.
— Jebāl, — pirmais policists izklausījās sarūgtināts. — Ozola kungs, es cerēju, ka būsit izgulējuši dzērumu, bet kakova huja tu izdemolēji kameru? Kurš tagad sakops? Vācies ārā uz izeju.
Aizturētais centās iziet pa kameras durvīm stalti un godpilni, taču viegli grīļojās un biku kaunējās. Apziņa, ka viņš ir nevis Spānijas prisionā, bet Rīgas čokā, negribēja ieņemt viņa prātu.
— Jūs mani nošausiet?
— Obligāti! — atbildēja pogainais un uzšāva viņam ar kāju pa dirsu. — Pis ārā!
Pis ārā. Tas skan gluži spāniski. Aizturētais iedomājās, ka ir slavenais konkistadors Francisko Pizarro, un lepni izgriezis krūti, piedirstām biksēm, devās brīvībā.
