Teātra apmeklētāju klasifikators jeb kā pavadīt laiku kulturāli
Teātri nebiju apmeklējis daudzus gadus, kopš izrādē “Sarkangalvīte un vilks” Sarkangalvītei pasniedzu puķes un atklāju, ka viņa ir manas vecmāmiņas vecumā. Kopš tā laika mana ticība teātrim bija zudusi.
Taču pirmie izrāžu apmeklējumi nesa pārsteigumu – pa šo laiku daudz kas mainījies. Proti, galvenā izrāde nenotiek uz skatuves, tā norisinās zālē. Un tā nav nekāda komēdija, bet gan asiņaina drāma, kurā izdzīvo tikai retais. Pamazām atguvies no pirmā šoka, sāku saprast, kādi ir šīs lugas varoņi, tos iepazīt sejā un uzvedībā. Mana sirds nocietinājās, un sāpes vairs nebija tik stipras. Bet līdz tam pagāja ilgs laiks. Lai lasītājam aiztaupītu šos pārdzīvojumus, esmu veicis teātra apmeklētāju ļaunāko tipu klasifikāciju un aprakstījis to raksturīgāko uzvedību. Ienaidnieks ir jāpazīst sejā, yo.
Hihinātāji – visizplatītākais tips. Apakštips: rēcēji, gārdzēji un tipa apogejs zviedzēji – zviedz kā ērzeļi vaislas laikā. Atšķirībā no vientuļā hihinātāja zviedzēji parasti nāk baros.
Šeit pieminēšu, ka daudzi turpmāk aprakstītie tipi sastopami reti, taču hihinātāji teātrī ir vienmēr, pat visdrūmākajā traģēdijā. Jo dziļāka un izsmalcinātāka luga, jo vairāk hihinātāju.Tas vien liecina, ka runas par mūsu tautai piemītošo drūmo temperamentu ir absolūtas muļķības.
Libido hihinātāji – smejas pārsvarā par seksuālām tēmām. Tā vakar man blakussēdošais vīrietis nervozi ieķiķinājās jau pie pirmā “dibens” izrādes sākumā. Nabaga cilvēkam acīmredzot bija kāda seksuālā trauma. Kad lugā tika atainots homoseksuāls skūpsts, domāju, ka hihinātāju ķers sirdstrieka no smiekliem, taču nē — viņu glāba alkohols (sk. zemāk – sasmaržojušies/smirdošie).
Hihinātājiem tomēr ir pozitīvā raksturiezīme – ja izrādē joki ir garlaicīgi, beigās visi smejas par hihinātāju, nevis (it kā) lugas smieklīgajām vietām.
Čabinātāji – ko viņi īsti čabina, ir viens no lielākajiem kosmosa noslēpumiem. Domāju, ka ekoveikalos pārdod īpašus čabinatorus, kurus izsniedz pie rutku smūtija.
Čaukstētāji (nejaukt ar čabinātājiem) – cilvēki, kuri dodas uz teātri, apbruņojušies ar konfektēm, zālēm vai čaukstošiem papīriņiem. Kaut kas līdzīgs kleptomānijai – kā cilvēks ar attiecīgo traucējumu nespēj nezagt veikalā, tā čaukstētājs nevar izturēt nečaukstinājis.
Čukstētāji – kur gan vēl var tik labi pačukstēt, ja ne teātrī.
Klepotāji, šķaudītāji – kā zināms, elpceļu slimnieki nedodas pie ārsta, bet gan uz teātri.
Sasmaržojušies/smirdošie – pirmie tā sapūtuši smaržas, it kā apmeklētu nevis teātri, bet publisko ateju. Otrie ir žūpas/ķiploku rijēji/ķīniešu ēstuvju apmeklētāji. Zināmā mērā viņiem var piedot — tā kā izrādes mūsu teātros bieži vien ilgst vairāk nekā trīs stundas, saprotams, ka pirms tam vajag iestipirināties.
Taktī līdzi sitēji; paveids: piedziedātāji – cilvēki, kuri ar savu ķermeņa motoriku aktīvi piedalās teātra muzikālajā fonā.
Telefonos lūrošie – arī psihiska novirze līdzīgi kā čaukstētājiem – ja nu pa šo laiku kāds ir nolaikojis Instītī?
Pienākuma pēc atvilktie – parasti cenšas uzvesties pieklājīgi, jo par šo gājienu viņiem kaut kas ir apsolīts: minets, vakars ar čomiem vai, ja tas ir bērns/pusaudzis, kāda manta. Citos gadījumos gājiens uz teātri ir sods par nodarījumu. Taču ķermeņa valoda un izmisīgi nepareizā reakcija uz skatuvē notiekošo viņus nodod. Atvilktie smejas par daudz vai par maz, šausmās čabina, nevietā aplaudē, vai arī pārlieku smird no uztraukumā salietotā alkohola. Raujas prom pēc pirmajiem aplausiem, pēc kā tiek audzinoši iedunkāti. Arī viņiem piedosim, jo kurš gan pats nav bijis šādā situācijā.
(Gribētos gan redzēt pašas atvilcējas, kad lomas mainītos un kaislīgās teātrmīļotājas nokļūtu, teiksim, autoservisā. Cik adekvāti viņas tad reaģētu?…)
Atvilkto paveids – gulētāji, bet arī viņus attaisnosim. Kuru normālu vīrieti neiežūžo Klitemnēstras divstundu monologs?
Pūtēji – ik pēc minūtes nopūšas, laikam vingrina plaušas.
Žāvātāji – nav paspējuši izvingrināt plaušas un cieš no skābekļa trūkuma.
Plaukšķinātāji – vingrina roku locītavas, aplaudē vietā un nevietā.
Grozēkļi – vingrina visu ķermeni, praktizējot īpašu jogas paveidu – staipīšanos teātra krēslā. Acīmredzot tie ir cilvēki, kuri ikdienā nedabū izkustēties, kas ir liela problēma ofisa planktonam. Grozēklis tev priekšā – un, skat, pats jau esi kļuvis par grozēkli.
Maigotāji – publiski čubinās vai vēl briesmīgāk – ieķeras viens otram elkonī, lai veidotu monolītu divgalvainu bloku.
Kavētāji – kā parasti tie, kuri sēž rindas vidū. Kavētāji = slēptie trolejbusos berzētāji, kuri izjūt baudu no piespiešanās citu ķermeņiem.
(nb – vajadzētu noteikt ar likumu, ka vidū sēdošie pārtraukumos neizkustas no vietas.)
Ekshibicionisti un vuāristi – match made in heaven. Dāmas dekoltē vai ar daļēji atkailinātu ķermeni un to apbrīnotāji.
Kušinātāji – teātra gestapo, kas uzšņāc ikvienam, kurš sekundi pēc priekškara pacelšanās iečukstas vai nejauši iečabinās. It kā lietderīgs amats, taču, ja jums gadās izbaudīt pret sevi vērstu teātra gestapo naidu, vēl ilgi nevarēsiet naktīs gulēt mierīgi.
Emo – drūmi klusētāji, hihinātāju antitēze, nesmejas, kad vajag, kas ir vēl neomulīgāk. Atrasties blakus emo ir kā pieskarties kapam, tad jau labāk sārtvaidzis hihinātājs-vuārists, kurš smaržo pēc trešās dienas šņabja.
Spiegi ienaidnieka teritorijā – atnāk uz svešu žanru, piemēram, omītes uz erotisku lugu un tad šausminās. Slēpts vuārisma paveids, jo omītes no tā noteikti gūst baudu. Daudzām ir līdzi binokļi un dzirdes aparāti, lai nepalaistu garām nevienu niansi. Omītes-vuāristes arī nekad nežāvājas un nekavē, viņas savu vietu ieņem laicīgi un nereti pārvēršas teātra gestapo.
Raudātāji – arī tā mēdz būt (šņuk).
Nepaspēšu uz Panorāmu – visu laiku skatās pulkstenī un trinas.
Ko redzu, par to maunu – saturs viens pret vienu tiek pārstāstīts partnerim. Kā zināms, atkārtošana ir zināšanu māte: ja nu draugs bija iesnaudies vai izrādes laikā atradās Iekšējā Mongolijā.
Sekta – visziņi, kuri nolūkojas uz teātra zemniekiem ar nicinošu naidu — gluži kā barista Innocent cafe uz tavu seju, kad sastosties pie vārda “amerikāno”.
Ārzemnieki – vēl viens kosmosa noslēpums: ko viņi dara izrādēs svešās valodās? Pārsvarā blenž kā teļi un visu laiku smaida.
Milzīgā soma – kavētāji, kuri nevis berzējas, bet ierodas ar bekpekera cienīgu ekipējumu, ko profesionāli triec pret jūsu ķermeņa daļām.
Devītā cē – pārstāv visus tipus – hihinātājus, zviedzējus, čukstētājus, žāvātājus… Pārdzīvojot devīto cē, esat guvis īstu teātra rūdījumu.
Jaunavības zaudēšana – pirmo reizi uz teātri. No šiem cilvēkiem var sagaidīt jebkādu reakciju: ģīboni, histēriju, katatonisku stuporu, pēkšņu orgasmu.
Elita Patmalniece – un tu tiešām nevēlies trīs stundas skatīties uz šinjonu?
BĒRNI – visļaunākā teātra apmeklētāju kategorija, salīdzinājumā ar kuru devītā cē ir nevainīgu vegānu pulciņš. Bērni ir mazi sātani, no kuriem var sagaidīt jebko no šeit aprakstītā un vēl daudz daudz vairāk.
Kabacis - 2018. gada 30. janvāris
