CEHS.LV: Laimīgi vecāki ir tādi paši meli kā Salavecis

“Tēt! Tu zini, kas ir faks?” – vecākais dēls, pirmklasnieks, skatās uz mani, plati smaida un gaida reakciju. “Faks? Nu, nezinu, kas tad ir faks?” – es uzmanīgi taustos, gluži kā kāpjot pāri mīnu laukumam. Ir lietas, kuras bērniem ir par agru zināt, bet kuras neizbēgami tiks atklātas, agri vai vēlu. “Faks ir, kad esi dusmīgs un ir jārāda šitā!” Sīkais ceļ pret debesīm rādītājpirkstu. Naivais.
Un es gribētu, lai dēls paliek savā naivumā neskarts, taču uzskatu, ka taisnība ir svarīgāka par manu iekšējo komforta izjūtu.
“Nē, dēls. Faks ir šitā,” un es parādu viņam žestu ar vidējo pirkstu. Dēls kādu pusminūti knibinās un tad vīlies paziņo, ka nesanāk. Pirksti neklausa. Es pamācu, ka vidējais pirksts ir jāatloka, bet pārējie pirksti jānosedz ar īkšķi un jāpietur. Kad puikam izdodas pareizais žests, viņš ir starā. Eiforijā. Esmu lepns, ka spēju iemācīt bērnam ko jaunu un dzīvē noderīgu. Protams, tīri objektīvi, no malas skatoties, es esmu slikts tēvs, kurš bērnam māca nepieklājīgus žestus. Un arī lamāties.
Atceros gadījumu, kad mēs ar puiku devāmies noskatīties Rīgas “Dinamo” hokeja spēli. Tas vēl bija laikos, kad skatītājiem bija cerība redzēt savu komandu uzvaram. Vārdu sakot, sīkais iemācījās kādu pusduci jaunu lamuvārdu, un tas viss, pirms vēl paguvām atrast autiņam vietu pie “Arēnas Rīga”. Protams, velosipēdisti neļaus samelot, vainīga ir infrastruktūra. Un te jāatzīmē, ka, esot kopā ar bērnu, jebkura infrastruktūra kļūst briesmīga. Ietves, krustojumi, transports, gan sabiedriskais, gan personiskais, tas viss ir paredzēts adekvātu pieaugušu cilvēku pārvietošanai. Velosipēdisti, kuri sūdzas par veloceliņu neesamību vai to slikto kvalitāti, nav mēģinājuši pārvietoties pa pilsētu, stumjot bērnu ratiņus. Bruģis, saplaisājis asfalts, ietvju apmales un kājāmgājēju neuzmanība. Tie ir faktori, kāpēc es cenšos savus bērnus pārvadāt ar auto. Līdz dārziņam, līdz skolai, līdz veikalam, parkam un līdz pat smilšu kastei. Bērnu audzināšana prasa pūles, un katra iespēja atpūsties ir zelta vērta.
Protams, bērni ģimenē ienes arī laimes brīžus. Esmu laimīgs, piemēram, ka mani bērni lielākoties ir veseli. Īslaicīgas saaukstēšanās, temperatūras, caurejas un vemšanas nav nekādas slimības. Rindas pie ģimenes ārsta, pediatra, lora ir atsevišķa šausmu stāsta vērts temats, kuram šodien iešu garām. Bērnu audzināšana prasa daudz pacietības, tostarp pacietību sēdēt rindās.
Bērnu ienākšana ģimenē ienes daudz jaunumu. Par labajām lietām lai stāsta demogrāfijas stutētāju bukleti un reklāmraksti. Es esmu par taisnību. Kopš mums ar sievu ir divi bērni, ir mainījies viss – gan mūsu āriene, gan iekšējā pasaule.
Brīnums, ka mēs vēl turamies kopā. Daži gadi pēc bērna piedzimšanas ir bīstamākais periods šķiršanās statistikas ziņā. Mēs izskatāmies slikti. Man ir vieglāk, esmu slaids (izkāmējis), stilīgs (neskuvies) un ar vīrišķīgu frizūru (skūtu galvu). Sieva nēsā mūžīgo zirgasti un drīz jau saņemsies pāriet uz praktisko zēngalviņu. Mūsu apģērbs ir ērts (neglīts) un ir ieturēts praktiskajās rudenīgas kamuflāžas krāsās, kas slēpj bērnu atstāto asaru, siekalu, puņķu un dubļu pēdas. Zili zaļi brūnās krāsas. Daži saka, ka tie esot klasiski toņi. Paldies.
Es vairs neatceros, kad mēs pēdējo reizi pirkām sev jaunas drēbes. Tas ir veikalā, kur laipna pārdevēja uzmācas ar jautājumiem, vai var kā palīdzēt, un pretī saņem pieklājīgo “nē, paldies”. Nav iespējams laiski klīst pa lielveikalu gaiteņiem, starp pakaramo ailēm, kad pie rokas nemitīgi čīkst divi neizsīkstošas enerģijas avoti. Jo drēbju pirkšana ir garlaicīga, bet rotaļlietu veikalu un ātrās ēdināšanas iestāžu nav. Brīnos, kāpēc vēl nav atklāta “Lego” un “McDonald’s” apģērbu līnija pieaugušajiem. Pieprasījums būtu milzīgs. Tāpēc mūsu ģimene drēbes ik pa laikam pērk internetā. Dažreiz bikses gadās par platu un krekls tā īsti neder. Nieki. Iegādes ērtībai ir lielāka nozīme nekā precīzi piemeklētam izmēram. Savā ziņā līdzinos saviem bērniem, kuru apģērbs arī tiek pirkts ar nelielu brīvību. Tā, lai bērns līdz īstam izmēram nedaudz ieaug un tad lai vēl kādu laiku panēsā.
Līdzīgi ir mainījusies arī mūsu runas maniere. Neapzināti un pastāvīgi birst pārmetumi un aizrādījumi. Jo, esot kopā ar bērnu, ir jāparedz ļaunākais. Ja piecgadīgam bērnam iedod krāsas, ir jāpiekodina, ka nedrīkst smērēt pa sienām. Ja bērnam iedod līmi, ir jāpaskaidro, ka jālīmē papīrs, nevis mati. Jo smaidīgi vecāki, bērni un sakopts dzīvoklis vienuviet ir redzami tikai šokolādes un veļas pulveru reklāmās. Un šķēres? Tās bērniem nedrīkst dot nekad un nekādā gadījumā. Ne jau pirkstu vai acu dēļ, pasarg dies, bērni nav tik stulbi, taču posts, kuru bērni radīs dzīvoklī, izmantojot aukstos ieročus, ir neaprakstāms. Pozitīvais aspekts tajā visā – mēs vēl pāris gadus nedomāsim par remonta veikšanu dzīvoklī. Ar netīrām sienām un sagrieztiem aizkariem var viegli samierināties. Ar remontā bezjēgā iztērētu piķi samierināties ir grūtāk.
Mūsu dzīvokļa izskats ir viens no iemesliem, kāpēc es vairs neaicinu nevienu ciemos. Pats arī vairs neeju uz ballītēm, jo, manuprāt, labākā izklaide ir atpūta. Atpūta bez bērniem, protams, to jums apstiprinās jebkurš vecāku pāris. Esmu pateicīgs internetam, televīzijai un viedtālruņiem par iespējām retu reizi iedziļināties fantāziju pasaulē un atslēgties no realitātes. Man ir bail, ka pa to laiku, kamēr esmu pieslēdzies internetam, bērni var savainoties, nokrist vai saindēties, taču klusuma dēļ esmu gatavs riskēt. Un, lai paildzinātu klusuma svētlaimi, ir viena viltība. Telefonu, planšeti vai datoru vajag izmantot ar katru bērnu pēc kārtas, nevis vienlaicīgi. Ņemiet par labu.
Daudzi saka, ka mūsu paaudzes bērnība bija citāda. Mēs spēlējāmies pagalmā, tikāmies ar draugiem, klīdām ārā līdz vēlam vakaram. Šie naivie neapzinās, ka mēs traucējām saviem vecākiem tikpat stipri, cik mūsu bērni traucē mums. Un mūsu vecāki labprāt uzņēmās risku, ka ar mums var notikt kas nelāgs, nevis pacieta mūsu klātbūtni mājās. Būsim godīgi – huligāni, slepkavas un izvarotāji dzīvoja arī pirms 20, 30, 40 gadiem un vēl senāk un pieaugušajiem informācija par viņu esamību bija pieejama. Un viņi tik un tā ļāva saviem bērniem klīst ārā līdz tumsai, nevis pieskatīja mājās. Diemžēl toreiz nebija nedz interneta, nedz TV kanālu, kuri piesaistītu bērnu uzmanību un noturētu viņus iekštelpās.
Šo garo penteri es rakstu, lai paskaidrotu acīmredzamo. Bērnu audzināšana ir sarežģīta. Grūta, bieži vien nekomfortabla un apnicīga. Mēs ar sievu vēl joprojām nespējam rast loģisku un argumentētu atbildi uz jautājumu, kāpēc mums ir divi bērni. Ja mums vajadzētu kādu, par ko rūpēties, mēs iegādātos suni. Tas būtu vienkāršāk un lētāk. Kaut kur dziļi sirdī mums bija sajūta, ka bērnus mums vajag, un, laikam ejot, šī sajūta nav mazinājusies. Šobrīd sabiedrībā ir aktuāls temats par slikto stāvokli bērnunamos. Skaidrs, ka bērna vieta ir ģimenē. Es ceru, ka tiks rasts veids, kā godīgi un sirsnīgi ļaudis varēs uzņemt savās ģimenēs visus bērnus, kuri spiesti uzturēties bērnunamos, pēc iespējas ātrāk un vienkāršāk.
Ir vēls novembris, pilsēta daudzviet ir izrotāta ar Ziemassvētku rotājumiem. Vecākais puika noliek malā telefonu un pienāk klāt.
“Tēt! Nemānies! Vai Salatētis ir?” Cilvēkbērns raugās manī ar nopietnu un viegli norūpējušos skatienu. Nopūšos un saku, ka Salatētis noteikti ir. Bērna labsajūta ir svarīgāka par taisnību, par komfortu, par drēbēm un visu pārējo.