(CEHS.LV logo pielāgots datora versijai)
Iekšlietu ministrijas izstrādātā Prostitūcijas ierobežošanas likumprojekta anotācija vēsta, ka prostitūtu pāraudzināšanas un viņu pakalpojumu pircēju rehabilitācijas kursiem no valsts budžeta 2019. un 2020. gadā plānots tērēt 469 695 eiro. Saprotu, ka šo naudu paredzēts izmantot, lai vestu ielasmeitas uz pareizā ceļa, pievērstu baznīcai un padarītu par gādīgām mātēm, bet viņu klientiem bargi pakratītu ar pirkstu, sakot: “Nu, nu, nu, nu, nu! Tā nu gan nav labi!”Teikšu, kā ir – manuprāt, no šī cēlā plāna nekas neizdosies, tāpēc vēlos nākt klajā ar daudz labāku veidu kā, pielietojot šos līdzekļus, prostitūciju valstī likvidētu pilnībā. PIL-NĪ-BĀ.
Kā zināms, prostitūcija ir seksuālo pakalpojumu sniegšana par samaksu. Izslēdzot norēķināšanās procesu, šīs klienta-prostitūtas biznesa attiecības pārvēršas par vienkāršu un parastu seksu ar abpusēju piekrišanu. Tātad prostitūciju var novērst, izslēdzot no seksa naudu. Daudzi lasītāji pirms mirkļa jau aizsteidzās uz komentāru sadaļu, lai ātri ierakstītu kaut ko par to, kā Cehs atkal grauj latvju ģimeniskās vērtības, bet mēs tikmēr iesim tālāk.
Teju vai 500 tūkstoši eiro ir nauda, par kuru 50 prostitūtām varētu visu gadu maksāt 800 € algu mēnesī kā arī garantēt valsts nodrošinātu veselības aprūpi. Domāju, ka strādāt gatavas meitenes šādas algas dēļ stāvētu rindā un, iespējams, būtu pat jāveic dalībnieču atlase un prasmju izvērtēšana. Piecdesmit jaunās darbinieces turpmākajā tekstā vairs neapsaukāsim par prostitūtām, bet gan skaisti latviskajā – priekameitas (prieks: pozitīvs intensīvs emocionāls stāvoklis, kam raksturīgs pacilāts garastāvoklis, izteikta labsajūta, gatavība aktīvai rīcībai un ko parasti izraisa realizēti uzdevumi, sasniegti mērķi vai pilnīgas iespējas produktīvai, rezultatīvai darbībai; meita: jauna, neprecējusies sieviete).
Principā, priekameitas būtu valsts ierēdnes, kas cīnās pret prostitūciju. Tā teikt – “īpašo” uzdevumu vienība. Gara acīm jau iztēlojos sloganus uz apspīlētiem krekliņiem: “Ar muti pret prostitūciju!” vai “Nebrūķē muti – brūķē mutē!” Priekameitu galvenais darba uzdevums būtu par katru cenu un jebkuriem līdzekļiem novērst to, lai izmisuši vīrieši pērk seksuālus pakalpojumus par naudu. Es runāju par nakts reidiem Vecrīgas klubos, diennakts dežūrām Rumbulā un Lienes ielā, kā arī izbraukumiem uz zaļumballēm novados. Īpaši alternatīvi apdāvinātajiem paskaidrošu – jā, es tiešām runāju par bezmaksas minetiem.
Tiklīdz kāds tālbraucējs šosejas malā pa logu noplivina divdesmitnieku, iereibis ārvalstu viesis bārā grasās nopirkt meitenei dzērienu vai jaunietis izvelk maku pie nolietotu dāmu bariņa Lienes ielā, ierodas priekameitu neatliekamo uzdevumu vienība un paziņo: “Tikai ne par naudu – maksāt par seksuāla rakstura pakalpojumiem ir pretīgi! Cienītais, sekojiet mums uz busiņu…”
Saprotams, ka šo vajadzētu ļoti stingri kontrolēt. Piemēram, ieviešot priekameitu “minetu kvotas”. Teiksim 20 mineti dienā, ar papildu bonusu sistēmu, ja paveikti 30 vai vairāk. Ja sākotnēji šis skaitlis šķiet neliels, tomēr veiksim īsu matemātisku aprēķinu:
50 priekameitas x 20 mineti x 365 dienas = 365000 mineti gadā. Nu, vai nedaudz mazāk, jo brīvdienas, valsts svētki, un tā tālāk…
Bet tas tāpat noteikti ir krietni vairāk, nekā seksuālie pakalpojumi tiek pirkti šobrīd, tāpēc domāju, ka piekritīsiet – šāds valsts apmaksāts prostitūcijas ierobežošanas likumprojekts noteikti būtu daudz efektīvāks, nekā kaut kādi muļķīgi rehabilitācijas kursi.
Katrs, kurš salīdzinoši intensīvi baudījis grādīgās dziras, zinās pateikt, ka jāārstējas ar to pašu, ar ko saslimsts. Ir pilnīgi skaidrs, ka paģiras nevar aizdzīt gudri runājot par to, cik tas ir slikti un kā nākotnē vairs nevajadzētu ļauties zaļā pūķa vilinājumam. Labākais veids, kā likvidēt paģiras, ir salāpīties. Precīzi tāpat ir ar prostitūciju – to iespējams likvidēt tikai ar minetu.
