________________________________________________________________________________________________
Man šķita, ka pēc “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” vairs neko dzīvē negribēšu redzēt, taču saņēmos un apskatījos, kā bārdaina vidusskolniece savāc sveša vectēva gredzenu, lai uzrakstītu par to Delfi.lv versijās.
Atliek vienu reizi aiziet uz “Nameja gredzenu”, lai vēl vairākas dienas no apkārtējiem saņemtu jautājumu – kā bija? Megaportāla “Cehs.lv” radošais kolektīvs izlēma, ka atbrīvos visus potenciālos apmeklētājus no šīs problēmas, un turpmāk, kad ļaudis prasīs komentēt filmu, vienkārši nosūtiet viņiem saiti uz šo rakstu. Galu galā man ir leģitīmas tiesības izteikt viedokli, jo, gluži kā par biļetēm Rīgas sabiedriskajā transportā, es par “Nameja gredzenu” maksāju divreiz – gan ar nodokļiem filmas tapšanas budžetā, gan ar 7,50, apmeklējot seansu.
Tā kā filma ir paredzēta rietumu tirgum, tā ir angļu valodā. Šeit arī loģiskā kārtā rodas pirmais jautājums, uz kuru atbilde ir sekojoša: nē, no angļu valodas izrunas negribas ieliet sev ausīs skābi. Vēl vairāk, to bez blamāžas potenciāla var ieteikt saviem ārzemju draugiem vai Anglijā dzīvojošajiem radiniekiem, kuri sevi mūsdienās asociē ar smalkiem, tēju sūcošiem britiem.
Kopumā audioceliņš nudien ir uzteicams, ja vien cīņu ainās nebūtu pārspīlēts ar stenēšanas un elšanas skaņām, kas radīja iespaidu, ka skaņu meistari ir iedvesmojušies no pornofilmām un vecām komēdijām.
Pirmo reizi apmeklējot “Nameja gredzenu”, ir ļoti jāuzmanās, lai nejauši neietrāpītu seansā, kas domāts vecajiem ļaudīm vai kartupeļu latvietim-kinomīlim. Proti, tam, kurš aizvien vēl nav atstājis pagātnē brutālu un bezkaunīgu “voice-over” jeb audio tulkojumu, kurā bez jebkādas gaumes un stila izjūtas tiek virsū uzstumts tulkojums oriģinālajam ierakstam. Man šai ziņā neveicās, jo izvēlētais kinoteātris ārpus Rīgas seansus angļu valodā nepiedāvāja, turklāt brīdinājums par to, ka tiks audiāli izvarots mākslinieciskais veikums, bija vairāk nekā nosacīts, lai neteiktu, ka tas bija nepamanāms. Lai ieskicētu, cik sūdīgs ir ieskaņojums latviešu valodā, – kā smagais lamuvārds tur tika izmantots “perdelis”.
Ļaudis sociālajos tīklos turpina lauzt šķēpus par to, kāda bija filma, nevēlēdamies atzīt, ka tā bija tīri normāla. Un nevar jau nevienu vainot, jo tendence nolikt Latvijas kino mums ir inercē pēc tādiem grāvējiem kā “Rīgas sargi”, “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” vai “Svingeri”. Arī uz “Nameja gredzenu” mēs skatāmies caur “tā, b***, kas šoreiz ir sagājis pakaļā?” prizmu.
Skaudrā patiesība ir nedaudz citāda. Jā, iespējams, galvenais varonis izskatās pēc bārdainas vidusskolnieces, kas neiebiedētu pat pamatskolnieku. Jā, izskatījās, ka uz parūkām ir ekonomēts. Jā, Nameja sieva ir bezjēdzīgākais un nesaprotamākais tēls, kāds redzēts. Un, iespējams, arī sižets un vēstījums savā dziļumā nesniedzas tālāk par potītēm. Taču fakts, ka latvieši ir spiesti analizēt un meklēt, kas tieši nepatika, ir atzīstams sasniegums, jo šoreiz ar veco labo “filma – sūds, aktieri neko nejēdz” neiet krastā. Jo skaudrā patiesība ir tāda, ka kopumā filma ir OK, tā izskatās smuki un Ivo Martinsons vispār bija episks.
Tomēr vietā ir arī jautājums: kāda no tā ir jēga? Ja no daļējas nodokļu naudas mēs ražojam filmu, kurā Latvijas vārds pat netiek pieminēts, turklāt tā ir angļu valodā un tā tālāk? Arī cerība, ka šis 2,5 miljonu projekts iekaros pasauli, tiks filmētas nākamās daļas un “sīkvels” tam, kā Namejs iziet cauri pubertātei, ir naivas.
Taču arī šeit “Cehs.lv” ir skaidrojums. “Nameja gredzens” beidzot ir mēģinājums radīt kino, ko nepavada izteikts sociālais kauns. Beidzot šo latiņu esam sasnieguši, tāpēc varam izdarīt secinājumus un domāt tālāk. Ierosinām dažus gadus neuzņemt B klases filmas bez plašāka potenciāla, pakrāt naudu un uzfilmēt kaut ko ar 15 miljonu budžetu, jo, lai arī cik OK “Nameja gredzens” nebūtu, tas aizvien vēl, skatoties globāli, nav konkurētspējīgs. Tā ir ļoti laba filma pašiem sev.
