CEHS.LV: Sociāla depresija – draudzība, kas pamatīga kā 1000 šēri

Ārā jau kuro dienu līst lietus. To, kā izskatās vasara, palīdzēt atcerēties vien ekrāna tapete ar saulrietu idilliskā pludmalē, kurā smiltis ir uzkarsētas, bet ūdens tik zils, ka Gedroics tam veltījis vairākus tvītus. Pat drūmā laikā es spēju apmānīt savas smadzenes, lai domātu, ka viss ir kārtībā. Viss ir zem kontroles.
Vismaz es neesmu Sīrijā sagūstīts krievu algotnis, kurš ir sasiets un iemests bagāžniekā, nolemts skarbam liktenim, kas visticamāk neparedz tālāku dzīvošanu. Jā, piekrītu. Ļoti neparasts salīdzinājums, taču, kad neviļus ieraudzīju šādu stāstu ziņās, nopriecājos, cik jauki, ka tas neesmu es. Apmācies laiks un slapjums nav jauki, taču ziniet? Ar mani viss ir kārtībā.
Tomēr ne visi prot sevi mierināt. Mans draugs Mārcis deva zināt, ka viņa ieilgusī konference ar Komandoru ir mitējusies. “Man ir radošā un visāda citāda dekadence. Padod patronas,” nomirgoja īsziņa manā telefonā.
Priecādamies, ka beidzot viņš ir atguvis formu, kurā spēj salikt kopā teju divus pilnus teikumus, atbildēju ar “ja tev ir radošā dekadence, tev bija jāsaka, ka tu nevarēsi man padot patronas. Tu salauzi loģiku.”  Redziet, man šķita, ka viņš atsaucas uz leģendāru komiksu, tāpēc es spēlēju līdzi.
Tomēr viņam bija sava pieeja.
Mārcis: Nē, tev gluži vienkārši jāpadod man lodes, lai varu nošauties! Tā bija domāts, tu visu saplēsi
Sencis: Atvainojos. Neko darīt, nāksies vien dzīvot
Mārcis: Pimpis. Tu šo vēl pieminēsi, kad uzrakstīšu sirdi plosošu un depresīvu ierakstu feisbukā
Sencis: Es atstāšu komentāru par to, cik ļoti iedvesmojošs un drosmīgs tu esi
Mārcis: Paldies, tu esi īsts čomaks. Bratans.
Mārci turpināja mocīt depresija un alkoholisms, taču viņa saulriets idilliskā pludmalē bija notifikācijas sociālajos tīklos.